Aizbraukšana

Sākās neliela panika, atlikusi vairs tikai viena diena Latvijā, un tik maz izdarīts, tik mazs laiks pavadīts ar cilvēkiem, kuriem gribētos vairāk laika kopā pavadīt, tik maz draugu satikts. Panika jo apzinos, ka tā ir mana vaina ,ka nepavadīju vairāk laika un slinkoju sēdēdams mājās, kāpēc apzinoties tik un tā ,tā darīju? Droši vien tāpēc ,ka ir sāpīgi satikt cilvēkus, kurus tev jau atkal pēc brīža būs jāpamet ,lai neredzētu uz pusgadu. Kad kopā ir tik labi, ka negribas ne pa ko citu domāt un visas raizes pagaist. Un tad ir jāaizbrauc, un tu nejūti neko tādu uz ilgu laiku, tad ir vientuļi un skumji. Šī apziņa, ka esi aizbraucis ,no kaut kā tik patīkama ir mokoša. Tāpēc arī jautājums, kas tad ir labāk, nekad nepiedzīvot laimi ,lai nezinātu kā tas ir, un pat nelaimē dzīvotu domādams, ka tā ir laime, vai arī piedzīvot laimi un dzīvot nelaimē apzinoties ,ka laimi nevar dabūt? Protams, tas ir nedaudz dramatizēti, es kā dzīves optimists, viennozīmīgi uzskatu ,ka dzīve ir kā laime tā nelaime, kā prieki tā bēdas, kā vientulība tā mīlestība. Tas gan, ka es tā uzskatu, nepadara šis sajūtas vieglākas, ja nu vienīgi paspilgtina tās. Tāpēc laikam jau esmu priecīgs ,ka tad kad esmu ar kādu varu būt patiesi priecīgs un novērtēt klātesamību, jo zinu kā ir kad nav neviena ar ko parunāt un nevar tā vienkārši atrast, un arī ar vientulību jau esmu saaudzis ,jo zinu cik labi būs, kad atkal redzēšos ar sev tuvajiem. Laikam jāpiekrīt vecajam teicienam, ka cilvēks nevar novērtēt to ,kas viņam ir, kamēr viņš nav to pazaudējis.( nezinu kas to teicis, un vai es precīzi atkārtoju, bet domu, cerams, sapratāt). It kā varētu likties, ka tas viss baigi motivē uz rīcību, un, ka nu ja es to apzinos, tad man vajadzētu tieši būt baigi aktīvam un neļauties slinkumam un kūtrumam. Bet es ļaujos. Cilvēks nogurst ,pagurst, un aizmirst. Jā aizmirst , viņš aizmirst ,ko pazaudē. Cilvēka lāsts ir aizmiršana. Katras brīvdienas es aizmirstu , cik ļoti negribas braukt projām, un katru semestri es aizmirstu cik ļoti gribās braukt mājās. Es aizmirstu cik ļoti gribās satikt cilvēkus un es aizmirstu cik ļoti gribās strādāt un mācīties. Tāpat es aizmirsīšu cilvēkus, kurus es nesatiku, aizmirsīšu iemeslus kādēļ nesatiku, aizmirsīšu slinkumu un kūtrumu, kas man dara kaunu atskatoties. Aizmirsīšu kaunu un vainas apziņu. Jo tā ir cilvēka daba, vismaz mana daba. Rakstu šo, jo iespējams ,ka uzrakstot ,tas man paliks prātā un ja pat ne prātā ,tad vismaz varēšu atrast un pārlasīt un tad atcerēties. Protams, esot te es atkal aizmirstu cik labi ir tur, cik labi ir draugi tur, atkal aizmiršana, bet varbūt šī apziņa ,ka abās vietās ir labi, ir tā kas rauj uz pusēm un neļauj būt nevienā no vietām tā pa īstam un līdz galam? 
Jāatzīst ,ka ir vieglāk aizbraukt, tad ja ir mazāk lietu ko atcerēties , ir vieglāk aizbraukt un nejautāt vai es pareizi daru ,ka aizbraucu ,jo nav cilvēku ,kas paliek te ,jautājot tev to pašu jautājumu. Galvenais, nav pašam sev jājautā , vai rīkojos pareizi, jo nav atbildības sajūta ,ka pametu, atstāju , aizmirstu kādu cilvēku te. Ir vieglāk un es to atzīstu. Ir vieglāk slinkot un sēdēt mājās! Laikam jau varētu teikt ,ka tā tad ir arī mana banālā jaunā gada apņemšanās- neaizmirst un neslinkot!
Tāpēc piedodiet draugi, kurus nesatiku un piedodiet ,ka neatvēlēju jums vairāk laika, piedodiet. Lai gan jācenšas jau laikam piedod arī pašam sev, jo zaudētājs jau esmu arī es pats.
Tomēr no visas sirds pateicos tiem, kurus izdevās satikt, kaut vai uz neilgu brītiņu. Paldies tiem, kuri pabikstīja mani pietiekami daudz, lai es saņemtos un stātos pretim bailēm no sāpēm par atvadīšanos un neaizmirstamajām sāpēm par ilgo neredzēšanos,kas sekos. Paldies, kopā pavadītos brīžus atcerēšos, jo ikkatra satikšanās deva kaut ko jaunu vai atgādināja par kaut ko sen aizmirstu, bet ilgotu! Un ceru , ka nākošajās brīvdienās es atcerēšos, atcerēšos šīs pārdomas un rīkošos tā, ka man negribēsies aizmirst.